KĀ DZĪVNIEKI ATBRĪVOJAS NO EMOCIJĀM?
Stress = spiediens
Stress var būt gan kā kaut kas pozitīvs, gan negatīvs. Piemēram, ejot uz sporta zāli, tu trenējoties ar svariem radi muskuļiem stresu, bet pateicoties tam tie aug lielāki. Taču, ilgstoši radot stresu ķermenim, kā mēs visi zinām, tas noved pie daudz un dažādām problēmām.
Mēs dzīvojam ļoti pārstimulētā vidē, kur konstanti mūsu ķermenim un prātam notiek kautkādi, ‘itkā’ apdraudējumi – no soc tīkliem, sabiedrības, darba, ēpastiem utt., kas ar laiku mūs emocionāli notrulina.
Mums ir jāļauj tām izreaģēt tāpat kā to dara dzīvnieki.
Atrodot veidu kā šo emociju izreaģēt, mēs arī augam.
Mums šķiet, ka mēs gribam vieglu un vienkāršu dzīvi, bet tādā dzīvē nav izaugsmes. Tas ko mēs patiesi gribam, ir pietiekoši daudz stresu, lai tas mūs virzītu uz izaugsmi.
Neizreaģēta emocija pārvēršas slimībā.
Tad, kad mēs ļaujam tai izreaģēties, mēs rodam sevī vietu kaut kam jaunam, kam šo enerģiju novirzīt, kā kalpot cilvēcei ar savu resursu. Mēs esam zīdītāji – mēs gribam mijiedarboties viens ar otru, veidot ‘komūnas’/ līdzīgi domājošo grupas, viens otru atbalstīt. Bet ar visām pašaizsargāšanās programmām mēs esam sevi notrulinājuši un sabūvējuši sev apkārt sienas, sevi viens ar otru konstanti salīdzinām un vērtējam.
Lai saprastu KĀ TO darīt, mums būtu vērtīgi iedziļināties tajā kā vispār dabīgi mūsu ķermeņi kā tādi dziedinās. Jāatceras viss vecais labais, kas ir bijis apkārt tūkstošiem gadu, bet par ko mēs esam sen aizmirsuši.
Varat ierakstīt youtube šos divus piemērus, lai redzētu kā dzīvnieki dabīgi atbrīvojas no traumas
- Impala in and slowly out of collapsed immobility
Ir tikai divu tipu zīdītāji kas šo nedara – dzīvnieki zoodārzos un cilvēki.
Mūsos visos jau pēc dabas ir šīs dzīvnieciskās reakcijas, kā atbrīvoties no traumas. Labs piemĒrs ir bērni, viņiem vienalga vai mēs esam veikalā vai uz ielas, ja viņi jutīsies bēdīgi tad viņi to izrādīs, ja viņiem būs enerģijas pārstimulācija tad viņi skries un ārdīsies un muļķosies, lai šo enerģiju kaut kur izliktu. Tā ir tā mūsu super inteliģentā sistēma, kas zina, kas mums nepieciešams. Tikai mēs – ‘gudrie’ pieaugušie, sevi esam ielikuši tādos rāmjos, ka emociju izrādīšana ir kaut kas slikts. Protams, mums vēl arī ir jāievēro dažādas pieklājības normas utt., mēs nevaram pēkšņi kādu sākt sist aiz dusmām vai dauzīt priekšmetus, bet mēs varam atrast sev drošu vidi, kur šo enerģiju izlādēt.
Ja tev ir noticis kāds strīds, argumentācija, jebkura situācija kura ir raisījusi kaut kādu emociju, bet kuru tu esi nospiedis dažādu apstākļu dēļ un pēctam neko nedarījis, lai no tās FIZISKI atbrīvotos, šī enerģija tevī turpina dzīvot, tu turpini būt šajā fight of flight stadijā, tavs ķermenis nesaprot, ka viss ir beidzies un tu sāc visu apkārt uztvert kā uzbrukumu.
